Ar izpūrušiem matiem
un ledus auksto smaidu pār lūpām,
es skatos uz tevi
ar mirdzoši pilnajām acīm,
kas centīsies izzināt it visu,
it visu ko tās nezin.
tās raugās uz tevi,
it kā zinātu, ka zini itin visu,
visu to, ko nezin tās.
tas smaids -
ledus aukstais un mirdzošās acis.
tas, kas tev pretī raugās
tevi biedē.
it kā tās zinātu patiesību
par visām lietām, kas saistās ar tevi,
bet tavi vārdi izrunātie,
tie kā pagātnē iekalti,
un tie skan man galvā,
un aizvien tie mani dzeļ.
tie sāp un asaras par vaigiem līst,
bet es piedodu tev
par tiem vārdiem skarbajiem,
kas izteikti caur tavām lūpām.
/Signe Slavinska/
