otrdiena, 2011. gada 13. decembris

Vārdi un lietus.

Tu mani satiki trauksmainajā lietū

Kā deja, kas nekad neapstājas

Šīs lietus lāses apņēma mūs

Tās sacīja daudz vairāk

Šķiroties mums, raudāja mākoņi

Tie sacīja daudz vairāk, kā mēs viens otram

Tie raudāja par mums.

Par to, kas ar mums bija noticis.

Par mūsu vārdiem izteiktiem

Un asarām lietajām.

Un par sāpēm ko pārcietām mēs.

Tagad esam savādāki.

Mākoņi neraud vairs par mums

Tie raud par citiem.